Ateroskleroze ir viena no visbiežāk sastopamajām hroniskajām asinsvadu slimībām. To izraisa taukiem līdzīgu vielu, galvenokārt holesterīna, uzkrāšanās asinsvadu sieniņās, kas ar laiku noved pie asinsvadu sašaurināšanās vai pat pilnīgas slēgšanās. Ateroskleroze var izraisīt ļoti bīstamas slimības, piemēram, infarktu, insultu. Izplatība Ateroskleroze ir ļoti izplatīta. Tā var sākties jau 30–40 gadu vecumā bez manāmām pazīmēm, bet parasti rada traucējumus 50–60 gadu vecumā. Ateroskleroze biežāk sastopama vīriešiem nekā sievietēm. Un tās izraisītās sirds un asinsvadu slimības ir biežākais nāves cēlonis attīstītajās pasaules valstīs, izraisot katru trešo nāves gadījumu. Simptomi Smadzeņu asinsvadu bojājums var izpausties kā atmiņas pasliktināšanās, pārejoši reiboņi, kā arī kā insults ar paralīzi. Ateroskleroze kāju asinsvados visbiežāk izraisa nogurumu vai sāpes kājās staigājot, kuru dēļ jāapstājas, tā var izraisīt arī kāju gangrēnu. Zarnu artēriju ateroskleroze var izraisīt hroniskas vēdersāpes pēc ēšanas. Ārstēšana Neārstētai aterosklerotiskai slimībai raksturīga pakāpeniska pasliktināšanās, tāpēc ļoti svarīgi ir šo procesu novērtēt un kontrolēt. Par piemērotāko taktiku slimības ārstēšanā jākonsultējas ar ģimenes ārstu, kas var nosūtīt pacientu uz konsultāciju pie kardiologa. Aterosklerozes ārstēšanas mērķis ir stabilizēt stāvokli un kavēt tā pasliktināšanos, lai izvairītos no nopietnām slimības sekām. Terapijā būtiska ir dzīvesveida maiņa – veselīgāks uzturs, fiziskās aktivitātes, atteikšanās no smēķēšanas un pārmērīgas alkohola lietošanas – un noteiktu medikamentu lietošana, lai palīdzētu pazemināt holesterīna līmeni asinīs. Dažos gadījumos tiek veikta operācija, lai paplašinātu vai veidotu apvedceļu bloķētai vai sašaurinātai artērijai.
Stenokardija ir īslaicīgas sāpes sirds apvidū, kuras rada skābekļa trūkums sirds muskulatūrā. Stenokardija ir biežākā (līdz 50 %) koronārās sirds slimības pirmā izpausme. Sāpju lēkme parasti sākas, kad sirds strādā smagāk nekā parasti, – pie fiziskas slodzes, uztraukuma, pēc pamatīgas maltītes. Izplatība Stenokardijas biežums abiem dzimumiem ievērojami pieaug līdz ar vecumu. Vecuma grupā no 45 līdz 54 gadiem – līdz 5 %, bet no 65 līdz 74 gadiem - vīriešiem 10-15 % un sievietēm 10–20 %. Aprēķināts, ka vairumā Eiropas valstu uz 1 miljonu iedzīvotāju ir ap 20–40 tūkstoši pacientu ar stenokardiju. [3] Simptomi Parasti stenokardijai raksturīgie simptomi – žņaudzošas, spiedošas sāpes aiz krūšu kaula, kas var izstarot uz augšu un pa kreisi, uz kaklu, kreiso roku, apakšžokli. Sāpju lēkme ir īslaicīga un ilgst aptuveni 2–5 minūtes. Sāpju lēkmi izraisa slodze vai emocionāls stress, un sāpes pāriet miera stāvoklī vai pēc nitroglicerīna lietošanas. Ārstēšana Sāpes stenokardijas gadījumā parasti pāriet, pārtraucot slodzi vai pēc ārsta nozīmēto medikamentu lietošanas. Stenokardiju ātri atvieglo nitroglicerīna tablete zem mēles. Ja mainās stenokardijas lēkmju raksturs, tās kļūst biežākas, mainās sāpju raksturs, ilgums, pievienojas vēl kādi citi simptomi, piemēram, sirds ritma traucējumi vai elpas trūkums, par izmaiņām noteikti jāinformē ģimenes ārsts. Profilakse Tā kā galvenais stenokardijas cēlonis ir sirds artēriju ateroskleroze, profilaksē galvenā loma ir tās cēloņu un riska faktoru mazināšanai. Ieteicams atmest smēķēšanu, kontrolēt svaru, kontrolēt holesterīna un glikozes līmeni asinīs, izvairīties no stresa, atturēties no pārmērīgas alkohola lietošanas, kā arī lietot veselīgu uzturu un regulāri nodarboties ar fiziskām aktivitātēm.
Akūts miokarda infarkts jeb sirdslēkme ir pēkšņa un kritiska asins plūsmas samazināšanās kādā sirds daļā. Tā rezultātā sirds muskuļu audos rodas skābekļa trūkums, kas var izraisīt audu bojājumu vai bojāeju. Izplatība Miokarda infarkts pieder sirds išēmisko slimību diagnožu grupai. Sirds išēmiskās slimības visā pasaulē ir galvenais nāves cēlonis gan vīriešu, gan sieviešu vidū. Svarīgi miokarda infarkta riska faktori ir iepriekšējas sirds un asinsvadu slimības (koronārā sirds slimība, iepriekšēja sirdslēkme), vecums – vīriešiem virs 45 un sievietēm virs 55 gadiem, smēķēšana, augsts holesterīna līmenis asinīs, diabēts, augsts asinsspiediens, aptaukošanās, pārmērīga alkohola lietošana, kā arī hroniski augsts stresa līmenis. Simptomi Pēkšņas žņaudzošas, spiedošas, dedzinošas sāpes vai diskomforts krūtīs, ko bieži pavada nemiera vai baiļu sajūta. Sāpes parasti izstaro uz kreiso roku, kreiso plecu, kaklu, apakšžokli vai muguru. Var būt arī nespēks, elpas trūkums, nelabums, reibonis vai samaņas zudums, auksti sviedri, bālums. Tomēr aptuveni ceturtā daļa no infarktiem noris bez sāpēm krūšu kurvī vai citiem simptomiem, īpaši sievietēm, vecākiem cilvēkiem un pacientiem ar cukura diabētu. Ārstēšana Aizdomu gadījumā par miokarda infarktu nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība (tālrunis 113) tūlītējas ārstēšanas nodrošināšanai slimnīcā. Pirms mediķu ierašanās pacientu jāmēģina nomierināt, var lietot vienu nitroglicerīna tableti zem mēles. Ārstēšana tiek veikta trīs posmos – ārstēšana lēkmes laikā, pēc akūto parādību novēršanas un pēc izrakstīšanas no slimnīcas. Pirmās diennaktis pacients pavada intensīvās terapijas nodaļā, bet pēc izrakstīšanas no slimnīcas vēlama kardioloģiskā rehabilitācija. Profilakse Tā kā galvenais infarkta cēlonis ir sirds artēriju ateroskleroze, profilaksē galvenā loma ir tās cēloņu un riska faktoru mazināšanai. Ieteicams atmest smēķēšanu, kontrolēt svaru, kontrolēt holesterīna un glikozes līmeni asinīs, izvairīties no stresa, atturēties no pārmērīgas alkohola lietošanas, kā arī lietot veselīgu uzturu un regulāri nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Nepieciešama arī koronārās sirds slimības atbilstoša ārstēšana.
Aritmija ir novirze no normāla sirds ritma. Aritmijas laikā sirds var sisties gan pārāk ātri, gan pārāk lēni, gan arī ar neregulāru ritmu. Vairums sirds ritma izmaiņu ir nekaitīgas, taču dažkārt tās var radīt nopietnus draudus dzīvībai. Aritmijas laikā sirdij var rasties grūtības apgādāt organismu ar asinīm, kas var izraisīt bojājumus smadzenēs, sirdī un citos orgānos. Izplatība Aritmija ir ļoti izplatīta gados vecāku cilvēku vidū, jo cilvēkiem pēc 60 gadiem biežāk ir kāda sirds slimība vai veselības problēma, kas var izraisīt aritmiju. Biežākie aritmijas cēloņi ir sirds asinsrites traucējumi, minerālvielu, piemēram, nātrija vai kālija, trūkums asinīs, izmaiņas vai rēta sirds muskulī (pārciests infarkts), vairogdziedzera problēmas, stress, emocionāls satraukums un pārmērīga alkohola lietošana. Simptomi Bieži aritmijas gadījumā nav izteiktu pazīmju vai simptomu. Visbiežākie simptomi ir sirds ritma ”kūleņošana” (sajūta, ka sirds izlaiž kādu sitienu, vibrē vai sitas pārāk spēcīgi vai ātri), lēnas vai neregulāras sirdsdarbības sajūta. Dažos gadījumos iespējami arī nopietnāki simptomi - nemiers, vājums un reibonis, slikta dūša un vemšana, samaņas zaudēšana vai ģīboņa sajūta, svīšana, elpas trūkums un sāpes krūtīs. Ārstēšana Lielākajā daļā gadījumu aritmija ir izpausme kādai citai saslimšanai, sirdskaitei vai paaugstinātam asinsspiedienam, līdz ar to pārsvarā gadījumu ārstēta tiek pamatslimība. Tādēļ aritmijas gadījumā būtiski atklāt tās patieso cēloni. Tomēr aritmijas ārstēšanai izmanto arī specifiskus medikamentus, kurus var nozīmēt ārstējošais ārsts atkarībā no konkrētās aritmijas, kas ir pacientam. Ārstēšanas rezultāts personai ar aritmiju var būt atkarīgs no sirds ritma traucējumu veida un smaguma. Par piemērotāko taktiku slimības ārstēšanā jākonsultējas ar ģimenes ārstu, kas var nosūtīt pacientu uz konsultāciju pie kardiologa. Profilakse Daudzos gadījumos aritmiju izraisa kāda sirdsslimība, tādēļ svarīgi ir gādāt par veselīgu dzīvesveidu, uzturu, fiziskām aktivitātēm, veselīga svara noturēšanu, atteikšanos no smēķēšanas, pārmērīgas alkohola lietošanas un kontrolēt holesterīna līmeni un asinsspiedienu. Aritmiju var izraisīt arī spēcīgs emocionāls stress un dusmas.
Asinsspiediens ir spēks, ar kādu sirds izsviestās asinis spiež uz artēriju sieniņām. Optimāls asinsspiediens ir līdz 120/80 mmHg, bet par paaugstinātu asinsspiedienu var runāt, ja tas ir virs 140/90 mmHg. Asinsspiediena paaugstināšanās virs normas ir slimība, un to sauc par arteriālo hipertensiju. Paaugstināts asinsspiediens rada slodzi sirdij un asinsritei un var izraisīt nopietnus veselības traucējumus. Izplatība Arteriālā hipertensija ir ļoti bieži sastopama slimība. Aptuveni pusei no Latvijas pieaugušajiem iedzīvotājiem ir paaugstināts asinsspiediens virs 140/90 mmHg. Taču 60–70 gadu vecumā paaugstināts asinsspiediens jau ir apmēram 75 % iedzīvotāju, vīriešiem daudz biežāk nekā sievietēm. Latvijā hipertensijas izplatība ir kritiski augsta, un tā ir viens no galvenajiem sirds un asinsvadu slimību riska faktoriem [3]. Simptomi Paaugstināts asinsspiediens ir īpaši bīstams, jo tam nav izteiktu brīdinošu pazīmju, gadiem ilgi var pat nebūt sūdzību. Tikai daļai pacientu ir tādas nespecifiskas sūdzības kā galvassāpes, nogurums, asiņošana no deguna, viegls reibonis, nervozitāte vai miega traucējumi. Izteikti simptomi ir hipertensīvās krīzes gadījumā, kad notiek strauja arteriālā asinsspiediena paaugstināšanās virs 180/110 mmHg, ko cilvēki izjūt kā strauju pašsajūtas pasliktināšanos ar spēcīgām galvassāpēm, sliktu dūšu, vemšanu, sāpēm krūtīs, apgrūtinātu elpošanu, redzes pasliktināšanos, sāpēm vēderā. Iespējami pat krampji, apziņas traucējumi un asinsizplūdums smadzenēs jeb hemorāģisks insults, kas var izraisīt nāvi. Ārstēšana Hipertensīvās krīzes gadījumā steidzami jāizsauc ātrā medicīniskā palīdzība (zvanīt 113) vai ģimenes ārsts. Līdz ierodas palīdzība slimnieks jānogulda, jānodrošina fizisks un psihisks miers. Ja ārsts ir nozīmējis zāles, ko lietot šādos gadījumos, noteikti tās jāiedzer. Neatkarīgi no smaguma pakāpes arteriāla hipertensija noteikti ir jāārstē, jo paaugstinātais asinsspiediens var izraisīt ārkārtīgi nopietnus sirds, smadzeņu un nieru darbības traucējumus, kas var izraisīt pacienta nāvi. Par piemērotāko taktiku slimības ārstēšanā jākonsultējas ar ģimenes ārstu, kas var nosūtīt pacientu uz konsultāciju pie kardiologa. Ārstēšanas mērķis ir uzturēt normālu asinsspiedienu un līdz ar to samazināt tālāku slimības attīstības risku. Katram cilvēkam ar paaugstinātu asinsspiedienu ir nepieciešama individuāla ārstēšana. Asinsspiedienu samazinošo līdzekļu klāsts ir ļoti plašs, un tikai ārsts var noteikt, kurš no medikamentiem ir vispiemērotākais. Slimniekam stingri jāievēro ārsta izstrādātais ārstēšanas plāns, zāles jālieto regulāri, maksimāli jānovērš riska faktori. Profilakse Svarīgas ir periodiskas veselības pārbaudes pie ārsta, īpaši, ja cilvēkam ir hipertensijas riska faktori – aptaukošanās, cukura diabēts, paaugstināts holesterīna līmenis. Lai samazinātu asinsspiedienu, nepieciešams samazināt vārāmā sāls daudzumu uzturā (līdz 4–6 gramiem diennaktī), uzņemt pietiekošu šķidruma daudzumu, pārtraukt smēķēšanu, atturēties no alkoholisko dzērienu lietošanas, samazināt svaru, ja tas pārsniedz pieļaujamo normu, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm un pēc iespējas samazināt stresa līmeni ikdienā.
Insults ir pēkšņi galvas smadzeņu asinsrites traucējumi, kas izraisa smadzeņu audu bojājumu. Insulta izpausmes ir atkarīgas no tā, kurš smadzeņu rajons un cik smagā pakāpē ir bojāts. Visbiežākais insulta veids (60–70 % gadījumu) ir išēmiskais infarkts, ko izraisa kāda smadzeņu asinsvada nosprostojums ar trombu. Otrs insulta veids ir – hemorāģiskais insults, kas saistīts ar smadzeņu asinsvada plīsumu un asins izplūdumu galvas smadzeņu vielā. Izplatība Katru gadu Latvijā ar insultu tiek hospitalizēti 7000 cilvēku. [4] Neraugoties uz ārstēšanu, 30 % no pacientiem mirst. Insults ir viens no galvenajiem invaliditātes iemesliem pasaulē. Simptomi Insultam raksturīgie simptomi parādās pēkšņi un attīstās strauji. Visbiežāk novēro vienas ķermeņa puses vājumu: rodas nespēks rokā un kājā, noslīd mutes kaktiņš. Retāk izpaužas nespēks tikai vienā loceklī vai nevienmērīgs vienas puses vājums, parasti izteiktāks rokā nekā kājā, kā arī var būt abpusējs locekļu vājums. Parādās notirpums un/vai nejutīgums vienā ķermeņa pusē. Pēkšņi rodas kustību koordinācijas traucējumi rokā un kājā, līdzsvara traucējumi, ko var pavadīt reibonis un/vai vemšana. Bieži labās rokas un kājas nespēku pavada arī valodas traucējumi, kas var izpausties kā nespēja runāt, bet neietekmē spēju saprast citu teikto. Var būt arī cits valodas traucējums, kas izpaužas kā nespēja saprotami izteikties un saprast citu teikto. Var būt pēkšņi redzes traucējumi ar attēla dubultošanos, reibonis un vemšana. Var attīstīties pēkšņi rīšanas traucējumi. Retāka izpausme ir pēkšņas stipras galvassāpes, apziņas traucējumi, sevišķi, ja ir asins izplūdums smadzenēs. Ārstēšana Aizdomu gadījumā par insultu nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība (zvanīt 113), lai pēc iespējas ātrāk pacientu nogādātu slimnīcā un sāktu atbilstošu ārstēšanu. Pacienta izredzes būtiski ietekmē medicīniskās palīdzības saņemšana pirmajās stundās pēc insulta sākuma. Jo ilgāka kavēšanās, jo lielāka varbūtība, ka smadzeņu bojājums būs paliekošs, un augstāks risks, ka pacients var nomirt vai kļūt par invalīdu. Pēc pārciestā insulta bieži vien pacientam tiek nozīmēta rehabilitācija, lai palīdzētu atgriezties dzīvē, attīstot spēku un spējas tā, lai varētu turpināt veikt savas ikdienas aktivitātes. Profilakse Insulta profilakses pamatā ir ietekmējamo riska faktoru mazināšana. Galvenie riska faktori ir augsts asinsspiediens, paaugstināts holesterīna līmenis asinīs, nepietiekami koriģēts cukura diabēts, aritmija, nepietiekama fiziskā aktivitāte, liekais ķermeņa svars, smēķēšana, narkotiku lietošana un pārmērīga alkohola lietošana. Lai novērstu atkārtotu insultu, jāievēro ārsta sniegtās norādes un jālieto nozīmētie medikamenti.
Kāju vēnās asinis sirds virzienā galvenokārt pumpē apakšstilbu muskuļi, bet tiem pretī darbojas zemes pievilkšanas spēks. Lai nodrošinātu asiņu aizplūšanu no kājām, vēnās apmēram ik pēc 10 centimetriem ir divviru vārstules, kuras ļauj plūst asinīm virzienā uz sirdi, bet virzienā uz pēdām bloķē. Ja vārstules sabojājas vai vēnu sieniņas izstiepjas, sākas venozo asiņu plūsma nepareizā virzienā. Tas arī ir galvenais iemesls hroniskas vēnu mazspējas attīstībai. Kājās ir virspusējo un dziļo vēnu sistēma. Dziļās vēnas ārēji nevar redzēt, bet tās ir galvenās, jo nodrošina apmēram 85 % asiņu atplūdi no kājām. Dziļo vēnu bojājums sākotnēji ārēji izpaužas tikai ar tūsku. Paplašinātajās vēnās var attīstīties izveidoties trombs, kas daļēji vai pilnīgi nosprosto asins plūsmu. Virspusējās vēnās to sauc par tromboflebītu, bet dziļajās – par dziļo vēnu trombozi. Izplatība Ar hronisku kāju vēnu mazspēju sirgs aptuveni trešā daļa iedzīvotāju. Viena no biežākajām saslimšanām ir vēnu varikoze, ar kuru slimo 26 % sieviešu un 24 % vīriešu. Virspusējo vēnu nepietiekamība ar vērojama 90 % sieviešu un vīriešu, bet dziļo vēnu bojājums – aptuveni 20 % gadījumu. Biežāk vēnu patoloģijas raksturīgas sievietēm, kas saistīts ar hormonālām atšķirībām. [4] Simptomi Raksturīgākie simptomi vēnu saslimšanām ir diskomforta, smaguma, sāpju, dedzināšanas sajūta apakšstilbos, kā arī nakts krampji ikru muskuļos. Kāju vēnu hronisku mazspēju pavada tūska, brūni pigmentācijas plankumi un balti rētaudu plankumi uz apakšstilbu ādas, kā arī vēnu varikoze un venozas trofiskas čūlas. Var parādīties mazie zemādas asinsvadi, bet, stāvoklim pasliktinoties, arī lielie vēnu mezgli. Ārstēšana Vēnu saslimšanu ārstēšanā atbilstoši diagnozei tiek izmantotas terapeitiskas ārstēšanas metodes ar medikamentiem vēnu sieniņu stiprināšanai un kompresijas zeķēm, kā arī tiek veiktas procedūras un operācijas vēnu bojājumu likvidēšanai. Par piemērotāko taktiku slimības ārstēšanā jākonsultējas ar ģimenes ārstu, kas var nosūtīt pacientu uz konsultāciju pie flebologa. Profilakse Vēnu varikozi var pastiprināt neveselīgs un mazaktīvs dzīves veids, liekais svars, ilgstoša sēdēšana vai stāvēšana, ilgstoša atrašanās karstumā, staigāšana augstpapēžu kurpēs, augšstilbos šauru bikšu valkāšana, hormonālo preparātu lietošana. Efektīvākais vēnu slimību profilakses veids ir veselīgs dzīvesveids un fiziskās aktivitātes. Materiāla sagatavošanā konsultēja Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārsts kardiologs Andris Skride. [1] Latvijas veselības aprūpes 2014. gada Statistikas gadagrāmata, Slimību profilakses un kontroles centrs, Rīga, 2015. [2] European health for all database (HFA-DB), WHO. [3] Stabila Stenokardija: vadlīnijas // Latvijas kardiologu biedrība Rīga, 2007. [4] Latvijas veselības aprūpes 2014. gada Statistikas gadagrāmata, Slimību profilakses un kontroles centrs, Rīga, 2015.