Linezera iela 6, Rīga tālrunis: 67040285 (reģistratūra) e-pasts: aslimnica@aslimnica.lv, http://www.aslimnica.lv/ P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centrs Pilsoņu iela 13, Rīga tālrunis: 67069793 http://www.stradini.lv, http://www.krutsvezis.lv SIA “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” klīnika “Latvijas Onkoloģijas centrs” Hipokrāta iela 4, Rīga, LV-1006 Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni: 67000610 e-pasts: aslimnica@aslimnica.lv, http://www.aslimnica.lv/
“Piejūras slimnīca” – Onkoloģiskā klīnika Jūrmalas iela 2, Liepāja tālrunis: 63422968 (reģistratūra) e-pasts: onk@e-liepaja.lv, http://www.piejurasslimnica.lv/
Daugavpils Reģionālā slimnīca Vasarnīcu iela 20, Daugavpils tālrunis: 65405282, 65405280 http://www.slimnica.daugavpils.lv/ Vairāk informācijas Onkoloģijas pacientu atbalsta biedrības vietnē "Dzīvības koks".
Labdabīgiem audzējiem nepiemīt spēja izplatīties un veidot metastāzes cilvēka organismā. Parasti tie ir nekaitīgi cilvēkiem, taču tiem var būt negatīvs iespaids uz veselību, ja tie aug ilgstoši un sasniedz noteiktus izmērus. Pieaugot izmērā, labdabīgs audzējs var nospiest vitāli svarīgus orgānus, kā asinsvadus, nervus, iekšējos orgānus, vai arī audzēju gadījumos endokrīnajos orgānos tiek izraisīta noteiktu hormonu pārprodukcija, piemēram, vairogdziedzera adenomas gadījumā. Tomēr daži labdabīgi audzēji ilgākā laika posmā var kļūt par ļaundabīgiem. Simptomi Labdabīgie audzēji ir ļoti dažādi, tie var būt veidoti no dažādiem audiem un tiem var nebūt nekādu simptomu, vai arī tie var izraisīt specifiskus simptomus atkarībā no to anatomiskās atrašanās vietas vai audu tipa. Labdabīgo audzēju biežākie simptomi ir asiņošana vai nelielas asiņošanas izraisīta mazasinība, audzēja mehāniska nospieduma izraisītas sāpes vai funkcionāli traucējumi, ķermeņa kosmētiskas izmaiņas, nieze, hormonāli sindromi, ko izraisa audzēja producētie hormoni, zarnu nosprostojums, asinsvadu vai svarīgu orgānu nospiedums. Ārstēšana Aizdomu gadījumā par neskaidriem veidojumiem vai sūdzībām jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas izvērtēs sūdzības un lems par tālākiem izmeklējumiem un nosūtīšanu pie speciālistiem. Daļai labdabīgo audzēju ārstēšana nav nepieciešama, bet daļu var būt nepieciešams izoperēt, ja tie izraisa funkcionālus traucējumus, diskomfortu vai kosmētiskas izmaiņas. Visefektīvākais veids ir operācija. Labdabīgo audzēju ārstēšanā netiek izmantota ķīmijterapija vai staru terapija. Izplatība un profilakse Vispāratzītas teorijas, kas izskaidrotu audzēju rašanos, pagaidām nav. Dažus labdabīgus audzējus izraisa noteikti vīrusi, piemēram, papilomas vīrusu tipi, kas izraisa kondilomas, papilomas un kārpas un ilgstošas iedarbības rezultātā, piemēram, var izraisīt dzemdes kakla vēzi. Papilomas vīrusu nēsātāji ir lielākā daļa veselo cilvēku. Nosliece uz dažām audzēju formām var būt arī pārmantota.
Krūts vēzis ir ļaundabīgs audzējs piena dziedzera audu šūnās, kas dažādu iemeslu dēļ sāk strauji un nekontrolēti augt, ieaugot blakus audos un ar asinsrites vai limfas plūsmu izplatās pa ķermeni. Krūts vēža izcelsme vēl nav pilnībā izpētīta, taču tiek uzskatīts, ka būtiska nozīme ir hormonāliem un ģenētiskiem faktoriem. Simptomi Viens no pirmajiem krūts vēža simptomiem, par ko sūdzas sievietes, ir norobežots, nesāpīgs veidojums ar nelīdzenu virsmu, kas pakāpeniski palielinās. Tāpat var būt krūts pietūkums vai izmaiņas krūtsgalā, piemēram, ievilkts krūtsgals, ādas lobīšanās no krūtsgala, vai arī asiņaini izdalījumi no krūtsgala. Visvieglāk to pamanīt pašpārbaužu laikā, tādēļ īpaši svarīgi ir regulāri no 20 gadu vecuma reizi mēnesī veikt krūts pašpārbaudi. Ārstēšana Sataustot veidojumu krūšu dziedzerī, vai aizdomu gadījumā noteikti nekavējoties jādodas pie ginekologa, ģimenes ārsta vai onkologa. Ļoti svarīgi krūts vēzi atklāt savlaicīgi – gadījumos, kad slimība tiek atklāta agrīnā stadijā, cerības uz izārstēšanos un krūts dziedzera saglabāšanu operācijas laikā ir krietni lielākas. Krūts vēža ārstēšana parasti ir kompleksa, un tajā iesaistīti vairāki speciālisti. Labāku rezultātu sasniegšanai tiek izmantota ķirurģiskā ārstēšana, ķīmijterapija, hormonterapija un staru terapija. Katrā individuālā gadījumā pacientam nosaka ārstēšanas plānu atkarībā no iegūtajiem klīniskajiem datiem, slimības stadijas, iespējamās prognozes, pacienta vecuma, menstruālās un olnīcu funkcijas un vispārējā stāvokļa. Ārstēšanas taktiku izlemj vairāku speciālistu konsīlijs, kurā piedalās ārsts–ķirurgs, radiologs, morfologs, ķīmijterapeits un staru terapeits. Izplatība un profilakse Krūts vēzis ir biežākais ļaundabīgais audzējs sievietēm Latvijā. Ik gadu saslimst vairāk nekā 1000 sieviešu, taču 2011. gadā krūts vēzis atklāts vairāk nekā 1200 sievietēm. Arī vīriešus var skart krūts vēzi, taču šo gadījumu skaits ir aptuveni desmit gadā [1]. Krūts vēzis, tāpat kā citas vēžas formas, pārsvarā attīstās, cilvēkam novecojot. Latvijā 75 % no krūts vēža pacientēm ir vecākas par 50 gadiem. Krūts vēzis mātei, māsai vai meitai dubulto saslimšanas risku, īpaši, ja asinsradinieces ar to slimojušas līdz 45 gadu vecumam. Latvijā kopš 2009. gada tiek īstenota valsts apmaksāta krūts dziedzera vēža profilaktiska skrīninga programma. Sievietēm pēc 50 gadu vecuma reizi divos gados tiek nosūtīta uzaicinājuma vēstule veikt valsts apmaksātu mamogrāfiju. Uzaicinājuma vēstule un skrīningmamogrāfijas karte pacientei ir nosūtījums uz izmeklējumu, kas garantē pakalpojuma apmaksu no valsts budžeta līdzekļiem. Vēstulē tiek ieteikts izmeklējumu veikt 3 mēnešu laikā no vēstules saņemšanas brīža. Uzaicinājuma vēstules netiek sūtītas sievietēm, kam jau ir diagnosticēts krūts audzējs, kas ir reģistrētas Latvijas Vēža slimnieku reģistrā un kam mamogrāfiskie izmeklējumi tiek veikti pamatslimības dēļ. Pasaules Vēža pētniecības fonds un Amerikas Vēža izpētes institūts 2007. gadā ir nākuši klajā ar 5 gadus ilgu pētījumu rezultātiem par pārtikas, uztura un fiziskās aktivitātes ietekmi uz vēža profilaksi. Galvenās rekomendācijas tika pamatotas ar aptuveni 900 zinātniskiem pētījumiem [2]. Ievērojot šīs rekomendācijas, iespējams par 35-40 % samazināt ne tikai krūts vēža attīstības risku, bet arī citu ļaundabīgu audzēju attīstības iespējamību.
Ķermeņa svars – Saglabāt ķermeņa svaru normas robežās visas dzīves garumā, vēlams, lai ķermeņa masas indekss (ĶMI) būtu starp 21 un 23 punktiem. Izvairīties no svara pieauguma un vidukļa apkārtmēra pieauguma. Fiziskās aktivitātes – būt fiziski aktīvam ikdienas dzīvē. Vismaz 30 minūtes dienā pastaigāties ātrā solī. Kad fiziskā aktivitāte uzlabojusies, pagarināt pastaigas laiku līdz vismaz 1 stundai vai 30 minūtes veikt fiziski aktīvu treniņu. Ierobežot mazkustīgus ieradumus, piemēram, TV skatīšanos. Pārtikas produkti un dzērieni, kas veicina svara pieaugumu, – samazināt ar ogļhidrātiem bagātu un saldu dzērienu, piemēram, limonādes, lietošanu uzturā. Ierobežot arī augļu sulu lietošanu. Nelietot ātrās uzkodas vai samazināt to lietošanu uzturā līdz minimumam. Augu izcelsmes produkti – ikdienā lietot uzturā vismaz 400 gramus augļu un dārzeņu, kuri nesatur cieti. Katrā ēdienreizē lietot uzturā termiski minimāli apstrādātus graudu un pākšaugu produktus. Ja lieto cieti saturošas saknes, piemēram, kartupeļus, nepieciešams nodrošināt arī cieti nesaturošu dārzeņu, piemēram, kāpostu, burkānu un augļu, lietošanu uzturā. Dzīvnieku izcelsmes produkti – samazināt sarkanās gaļas (liellopu gaļa, cūkgaļa, jēra gaļa u. c.) lietošanu, kā arī nelietot uzturā gaļas pārstrādes produktus. Lietot ne vairāk kā 500 gramus sarkanās gaļas nedēļā. Alkoholiskie dzērieni – ierobežot alkohola patēriņu. Ja alkohols tiek lietots, tad ierobežot tā patēriņu, lai vienā dienā tiktu izdzerts: ne vairāk kā viena vienība alkoholiskā dzēriena (30 g degvīna, 150 g vīna vai 300 g alus) sievietēm un divām vienībām alkoholiska dzēriena (60 g degvīna, 300 g vīna vai 600 g alus) vīriešiem. Bērna zīdīšana – bērns ir jābaro tikai (nepiebarot un nedzirdīt ar ūdeni) ar mātes pienu līdz 6 mēnešu vecumam, turpināt barošanu ar krūti pēc iespējas ilgāk. Krūts barošana pasargā māti no krūts vēža un bērnu no aptaukošanās riska, kā arī uzlabo bērna imunitāti. Vēža pacientiem, kuri dzīvo ar vēža diagnozi vai ir izārstējušies no tā, jāseko visām šīm rekomendācijām, ja vien ārstējošais ārsts medicīnisku apsvērumu dēļ neiesaka citu ēšanas un fizisko aktivitāšu režīmu. Noderīga informācija: Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas "Krūts slimību centrs". Veselības ministrijas informatīvais materiāls “Kā pasargāt sevi no krūts vēža”. Krūts vēža pacientu atbalsta biedrība "VITA".
Prostata jeb priekšdziedzeris ir neliels aptuveni valrieksta izmēra dziedzeris, kas vīriešiem atrodas tieši zem urīnpūšļa, taisnās zarnas priekšpusē. Priekšdziedzera galvenā funkcija ir šķidruma (spermas) produkcija spermatozoīdu aizsardzībai. Priekšdziedzerī atrodas dažādu tipu šūnas, tomēr gandrīz vienmēr prostatas vēzis sākas dziedzera šūnās. Šo vēža veidu sauc par adenokarcinomu. Vairākumā gadījumu prostatas vēzis aug ļoti lēni. Simptomi Slimības sākumā tipisku simptomu nav. Vēlāk parādās kairinoša un aizturoša tipa urinācijas traucējumi – biežāka urinācija, vājāka urīna strūkla, urinācijas aizture, nepamatota vajadzība urinēt. Par priekšdziedzera saslimšanas iespēju jādomā arī tad, ja vīrietim pēc 50 gadu vecuma parādās stipras pastāvīgas sāpes muguras krustu daļā. Mēdz būt, ka vēzis noris bez urinācijas traucējumiem, toties jau ir metastāzēs izplatījies kaulos. Priekšdziedzera vēzis vēlīnās stadijās var radīt šādas sūdzības – problēmas ar erekciju (impotence), asiņu piejaukums urīnā, sāpes mugurā, gūžās, ribās vai citos kaulos, vājums vai nejutīgums kājās vai pēdās un nespēja savaldīt zarnu vai urīnpūšļa iztukšošanos. Ārstēšana Aizdomu gadījumā par neskaidriem veidojumiem, kas konstatēti radioloģisko izmeklējumu veikšanas gadījumā, vai sūdzībām jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas izvērtēs simptomus un lems par tālākiem izmeklējumiem un nosūtīšanu pie speciālistiem. Prostatas vēža gadījumā terapijas taktiku izraugās ārstu konsīlijs, kurā piedalās urologs, ķīmijterapeits, staru terapteits un morfologs. Terapija ir atkarīgā no audzēja stadijas un izraisītajiem funkcionālajiem traucējumiem. Tā kā priekšdziedzera vēzis parasti aug ļoti lēni, daļai vīriešu, īpaši vecāka gadagājuma vai tiem, kam ir kādas citas nopietnas veselības problēmas, var nebūt nepieciešama agresīva ārstēšana. Šādiem pacientiem ārstu konsīlijs visbiežāk iesaka hormonterapiju. Izplatība un profilakse Latvijā ik gadu prostatas vēzis tiek konstatēts aptuveni tūkstotim vīriešu. [3]. Priekšdziedzera vēzis ir visbiežāk sastopamais vīriešu urīnizvadsistēmas un dzimumorgānu sistēmas audzējs, kā arī otrais izplatītākais ļaundabīgais audzējs vīriešiem pēc 40 gadu vecuma. Visbiežāk šī slimība sastopama 60-80 gadus veciem vīriešiem. Risks saslimt ar šo slimību pieaug divas reizes, ja prostatas vēzis ir bijis kādam slimnieka radiniekam. Ja ar priekšdziedzera audzēju slimojuši divi tuvi radinieki, risks saslimt pieaug pat deviņas reizes.
Plaušu vēzis ir viena no izplatītākajām un nopietnākajām vēža formām. Galvenais plaušu vēža riska faktors ir smēķēšana, jo tabakas dūmi satur vairāk nekā 60 dažādas toksiskas un kancerogēnas vielas. Iespēja saslimt ar plaušu vēzi ir atkarīga no kopējā smēķēšanas ilguma gados, dienā izsmēķēto cigarešu skaita, dūma ievilkšanas dziļuma, cigarešu veida. Plaušu vēža iespējamība ir atkarīga arī no vecuma, kurā sākts smēķēt, – jo agrāk tas noticis, jo risks ir lielāks. Simptomi Plaušu vēzim agrīnās stadijās parasti nav tipisku izpausmju, un konkrēti simptomi parasti parādās vēlīnākās stadijās, kad audzējs ir izplatījies plaušās vai citās ķermeņa daļās. Plaušu vēža tipiskākie simptomi ir nepārejošs un ilgstošs klepus, neizskaidrojams svara zudums, nogurums, elpas trūkums, sāpes krūtīs un asiņu atklepošana. Ārstēšana Aizdomu gadījumā par neskaidriem veidojumiem plaušās vai sūdzībām jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas izvērtēs sūdzības un lems par tālākiem izmeklējumiem un nosūtīšanu pie speciālista. Terapijas taktiku izraugās ārstu konsīlijs, kurā piedalās torakālais ķirurgs, ķīmijterapteits, staru terapeits un morfologs, atkarībā no audzēja veida, stadijas un izraisītajiem traucējumiem. Agrīnās stadijās visbiežākā ārstēšanas metode ir operācija, kuras apjoms ir atkarīgs un audzēja lieluma un lokalizācijas. Pēc operācijas tiek lemts par apstarošanas un/vai ķīmijterapijas nepieciešamību. Izplatība un profilakse Plaušu vēzis ir viens no izplatītākajiem audzējiem pasaulē. Arī Latvijā saslimstība ar plaušu vēzi ir augsta – pēdējo desmit gadu laikā Latvijā katru gadu ar plaušu vēzi saslimst apmēram 1100 cilvēku. Vīrieši ar plaušu vēzi slimo aptuveni piecas reizes biežāk nekā sievietes [4]. Latvijā vislielākā saslimstība ar plaušu vēzi reģistrēta 65-69 gadu vecumā, pārsvarā saslimst cilvēki ap 60 gadu vecumu. Galvenais plaušu vēža profilakses pasākums ir izvairīšanās no smēķēšanas – gan aktīvās, gan pasīvās.
Pastāv dažādi ādas vēža veidi, bet visbīstamākā ādas vēža forma ir melanoma jeb melnās dzimumzīmes vēzis. Melanoma var veidoties jau no esošas dzimumzīmes, kā arī attīstīties uz iepriekš neizmainītas ādas. Melanoma sāk attīstīties ādas virsējās kārtās, kur sākuma posmā ir viegli ķirurģiski ārstējama. Ja netiek ārstēta, melanoma aug ādas un zemādas dziļumā, sasniedz asinsvadus un limfvadus un ar asins un limfas straumi izplatās pa visu organismu (metastazējas), un šajā stadijā melanomas izārstēšanas iespējas ievērojami samazinās. Simptomi Melanoma var attīstīties jebkurā vietā uz ķermeņa ādas, bet visbiežāk tā parādās uz muguras, kājām, rokām un sejas. Melanoma sākotnēji parādās kā jauna dzimumzīme vai izmainīta esoša dzimumzīme. Parasti dzimumzīmes ir vienā krāsā, apaļas vai ovālas formas un nav lielākas par 6 mm diametrā. Melanomas bieži ir asimetriskas formas, ar nelīdzenu robežu, divos vai vairākos dažādos toņos, liela izmēra (lielākas par 6 mm) un augstāka par pārējo ādu. Parasti melanoma ir brūna vai melna, tomēr tā var būt arī sarkana, ādas krāsā vai pat bezkrāsaina. Ārstēšana Aizdomu gadījumā jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas izvērtēs nepieciešamību pēc papildu izmeklējumiem un vajadzības gadījumā nosūtīs konsultācijā pie onkologa vai dermatologa. Melanomas ārstēšanā svarīgi ir to ķirurģiski izgriezt pašā sākuma stadijā, kad vēl nav notikusi ļaundabīgo šūnu izplatība organismā (metastazēšanās). Slimības izplatības gadījumā šobrīd pieejamās melanomas ārstēšanas metodes ir maziedarbīgas (ķīmijterapija, imūnterapija), un pilnīga slimības izārstēšana šajā stadijā iespējama ļoti reti. Izplatība un profilakse Ādas vēža izplatība visā pasaulē ir strauji pieaugusi pēdējo 30 gadu laikā. Neskatoties uz to, ka ik gadu ādas vēža agrīna diagnostika un ārstēšanas metodes uzlabojas, līdz ar to uzlabojas arī pacienta izdzīvošanas iespējas, arvien vairāk cilvēku mirst no melanomas. Melanoma visbiežāk sastopama cilvēkiem vecumā no 40 līdz 60 gadiem. Latvijā melanoma tiek atklāta vidēji 200 cilvēkiem gadā, sievietēm biežāk nekā vīriešiem. [5] Sauļošanās saules staros un solārijā ir galvenais ādas vēža rašanās iemesls. Gaišas ādas krāsas cilvēkiem ir lielāka iespēja saslimt ar ādas vēzi. Paaugstināts risks saslimt ar melanomu ir cilvēkiem, kuriem ir daudz dzimumzīmju (vairāk par 50), kuriem ir par 6 mm lielākas dzimumzīmes, kuriem ģimenē kādam bijusi melanoma un kas bieži izmanto solāriju, sauļojas un apdeg saulē. Ieteicams ik pa laikam aplūkot sava ķermeņa ādu, ņemot palīgā spoguli un pievēršot uzmanību jebkurām izmaņām uz ādas. Jebkuru šaubu gadījumā jāvēršas pie ģimenes ārsta. Eiropas dermatologu melanomas izplatības mazināšanas kampaņa “Eiromelanoma”.
Dzemdes kakla vēzis ir viena no pasaulē biežāk sastopamajām sieviešu onkoloģiskajām slimībām. Ar dzemdes kakla vēzi var saslimt jebkura sieviete, kura ir sākusi dzimumdzīvi. Audzējs galvenokārt rodas no inficēšanās ar cilvēka papilomas vīrusa dažiem paveidiem. Simptomi Agrīnās stadijās dzemdes kakla vēzis ievērojamus veselības traucējumus nerada. Sūdzības rodas, audzējam progresējot, ieaugot blakus esošajos orgānos vai sākot asiņot. Kā relatīvi agrīns simptoms ir asiņošana no dzimumorgāniem menopauzē, dzimumaktā, kā arī jaunākām sievietēm starp mēnešreizēm. Reizēm var būt nepatīkam smaka no dzimumceļiem, kas rodas, audzējam sabrūkot (pūstot). Starp vēlīniem simptomiem var būt urīnizvades un taisnās zarnas darbības traucējumi, sāpes, kāju tūska. Ārstēšana Aizdomu gadījumā jāvēršas pie ģimenes ārsta vai ginekologa, kas izvērtēs nepieciešamību pēc papildu izmeklējumiem un konsultācijas pie onkologa. Dzemdes kakla vēža ārstēšana ir atkarīga no slimības stadijas un iztaisītiem traucējumiem. Terapijas taktiku izraugās ārstu konsīlijs, kurā piedalās onkoloģijas ginekologs, ķīmijterapeits, staru terapeits un morfologs. Ja izmaiņas ir tikai šūnu līmenī, kaitīgās šūnas iespējams iznīcināt ar termiskas apstrādes vai piesaldēšanas metodi. Agrīno slimības stadiju ārstēšanas gadījumā priekšroka dodama ķirurģiskajai ārstēšanai, vajadzības gadījumā to kombinējot ar staru un/vai ķīmijterapiju. Ielaistos slimības gadījumos pamatā pielieto staru terapiju vajadzības gadījumā kombinējot ar ķīmijterapiju, vai arī tikai simptomātisku terapiju. Izplatība un profilakse Dzemdes kakla vēzis pasaulē un arī Latvijā ir otrais biežāk sastopamais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam. Saslimstība ar dzemdes kakla vēzi pēdējo 10 gadu laikā ir pieaugusi par 20 % – ik mēnesi šī slimība tiek diagnosticēta apmēram divdesmit sievietēm [6]. Lai savlaicīgi atklātu dzemdes kakla šūnu izmaiņas, nepieciešams regulāri veikt citoloģiskās pārbaudes, kas jāveic pie ginekologa. Tā ir analīze, kurā tiek ņemtas šūnas no dzemdes kakla kanāla un izmeklētas laboratorijā ar mikroskopa palīdzību. Šādas analīzes mērķis ir laikus atklāt pirmsvēža slimības un dzemdes kakla vēzi. Latvijā kopš 2009. gada tiek organizēta un apmaksāta dzemdes kakla vēža profilakses programma, kas balstīta uz iedzīvotāju reģistra datiem. Katra sieviete 25, 28, 31, 34, 37, 40, 43, 46, 49, 52, 55, 58, 61, 64, 67 gadu vecumā saņem vēstuli deklarētajā dzīves vietā ar uzaicinājumu ierasties uz dzemdes kakla vēža profilaktisko izmeklējumu. Galvenie dzemdes kakla vēža riska faktori ir:
Vairāk informācijas Veselības ministrijas informatīvajā materiālā “Kā pasargāt sevi no dzemdes kakla vēža”.
Limfātiskā sistēma ir organisma imūnsistēmas daļa. Tai ir galvenā loma organisma aizsardzībā pret infekcijām un dažiem citiem slimību veidiem, tostarp vēzi. Tomēr arī šīs sistēmas šūnas limfocīti pašas var kļūt par vēža šūnām un veidot audzējus limfomas. Izmainītie limfocīti sāk nekontrolēti vairoties un izplatīties organismā, turklāt zaudējot savu normālo funkciju. Šie patoloģiskie limfocīti bieži uzkrājas limfmezglos, kuri tāpēc palielinās. Tā kā limfocīti cirkulē pa visu organismu, patoloģisko limfocītu sakopojumi jeb limfomas perēkļi var izveidoties ne tikai limfmezglos, bet arī iekšējos orgānos un citās ķermeņa daļās. Raksturīgi, ka slimība bojā vairāk par vienu orgānu. Pastāv vairāk nekā 35 limfomu paveidu, taču limfomas tiek dalītas divās lielās grupās – Hodžkina limfoma un ne-Hodžkina limfoma. Hodžkina limfoma vieglāk padodas ārstēšanai, taču biežāk sastopama ne-Hodžkina limfoma. Simptomi Ļoti bieži limfomas pacientiem, īpaši ne-Hodžkina limfomas gadījumā, nav nekādu simptomu. Limfomu nereti atklāj, veicot izmeklējumus citu slimību gadījumā, piemēram, asins analīzes vai plaušu rentgenogrammu. Jebkuru limfomas simptomu var izraisīt arī citas slimības. Raksturīgākie simptomi ir nesāpīgs kakla, paduses vai cirkšņa limfmezglu pietūkums, pastāvīgs nogurums, apetītes zudums, neizskaidrojams svara zudums, ilgstoši paaugstināta ķermeņa temperatūra, svīšana naktīs, ādas nieze, sarkanīgi plankumi uz ādas. Visi šie simptomi var liecināt par limfomu un prasa tūlītēju izmeklēšanu, nevajag gaidīt, vai tie nepāries, un nodarboties ar pašārstēšanos. Ārstēšana Aizdomu gadījumā jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas izvērtēs nepieciešamību pēc papildu izmeklējumiem un konsultācijas pie onkologa vai hematologa. Ārstēšana ir atkarīga no slimības veida, stadijas un izplatības. Limfomas ārstēšanā izmanto ķīmijterapiju, monoklonālās antivielas, staru terapiju, cilmes šūnu transplantāciju. Ķirurģiskā ārstēšana visbiežāk aprobežojas ar izmainīto limfmezglu izņemšanu diagnozes noteikšanai. Sekmīgas ārstēšanas gadījumā pacienti pēc tās tiek dinamiski novēroti un kontrolēti, bet nesekmīgas ārstēšanas gadījumā tiek pielietota simptomātiska terapija. Izplatība un profilakse Hodžkina limfomai raksturīgi divi uzliesmojuma periodi – agrā jaunībā un vecumdienās. Ar ne-Hodžkina limfomu var saslimt jebkurā vecumā, tomēr biežāk tā sastopama gados vecākiem cilvēkiem – vidējais vecums diagnozes noteikšanas laikā ir 65 gadi. Taču ar to var saslimt arī jaunāki cilvēki un pat ļoti mazi bērni. Ar ne-Hodžkina slimību slimo abu dzimumu pārstāvji, bet vīriešiem tā sastopama ievērojami biežāk nekā sievietēm. Limfomas cēloņi nav līdz galam noskaidroti, tie joprojām tiek pētīti. Uzskata, ka Hodžkina limfomas cēlonis varētu būt bērnībā pārslimota infekcija, kas mainījusi imūnsistēmas atbildes reakciju. Būtiski riska faktori ir radiācija, toksiskas ķīmiskas vielas, iespējams, arī vīrusi. Ik gadu ekonomiski attīstītajās valstīs limfomas slimnieku skaits pieaug par 4 procentiem, un tiek prognozēts, ka šī tendence saglabāsies arī turpmāk. Arī Latvijā katru gadu vairāk nekā 50 cilvēkiem pirmoreiz diagnosticē Hodžkina limfomu un vairāk nekā 200 cilvēkiem – citu paveidu limfomu [7]. Nekādu specifisku limfomas profilakses pasākumu nav, atliek vienīgi ievērot vispārējos veselīga dzīvesveida principus, drošības pēc laiku pa laikam pārbaudīt, vai nav vērojama kāda no iepriekš minētajām pazīmēm un, ja šķiet, ka ir, nekavējoties doties pie ģimenes ārsta vai onkologa, jo agrīnai diagnostikai ir izšķiroša nozīme.
Resnās un taisnās zarnas vēzis jeb kolorektālais vēzis ir ļaundabīga saslimšana, kas skar resnās vai taisnās zarnas sienas gļotādu un tālākajā slimības attīstības gaitā cauraug zarnas sienu un ieaug blakusesošajos orgānos, bet tālāk, slimībai progresējot, visbiežāk tiek skartas aknas. Konkrēts kolorektālā vēža izraisītājs nav zināms, tomēr apkārtējai videi, uzturam, mazkustīgam dzīvesveidam, ģenētiskajiem faktoriem, hroniskām iekaisuma zarnu slimībām, resnās zarnas polipiem ir svarīga nozīme šā vēža attīstībā. Arī smēķēšana būtiski paaugstina vēža risku. Pierādīts, ka smēķētājiem arī zarnas vēža risks pieaug par 30-40 %. Simptomi Bieži ir sūdzības par nenoteikta rakstura sāpēm vēderā. Vēdera izejas traucējumi, aizcietējumi, caureja vai pamīšus viens un otrs, un asiņainu vai gļotainu izdalījumu parādīšanās no tūpļa zarnas. Ielaistas slimības gadījumā parādās nogurums, nespēks, krišanās svarā, paaugstināta ķermeņa temperatūra, bieži sataustāms veidojums vēdera dobumā vai starpenē. Ārstēšana Aizdomu gadījumā par vēzi jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas izvērtēs nepieciešamību pēc papildu izmeklējumiem un konsultācijas pie onkologa. Kolorektālā vēža ārstēšana vairumā gadījumu ir kompleksa. Terapijas taktiku šī vēža gadījumā izraugās ārstu konsīlijs, kurā piedalās ķirurgs, kas specializējies resnās un taisnās zarnas vēža ķirurģiskajā ārstēšanā, ķīmijterapeits, staru terapeits un morfologs Vienīgi I un II slimības stadijā ārstēšana pamatā ir tikai ķirurģiska (operācija). Vēlākās slimības stadijās papildus ķirurģiskai ārstēšanai pacients saņem arī ķīmijterapiju un/vai apstarošanu dažādā secībā un kombinācijās. Izplatība un profilakse Saslimstība ar vēzi palielinās pēc 50 gadu vecuma, bet strauji palielinās 60-80 gadu vecumā. Atbilstoši Nacionālā veselības dienesta datiem, Latvijā pēdējo piecu gadu laikā no šī audzēja ir pieaugusi gan saslimstība, gan mirstība. Katru gadu Latvijā ar šāda veida vēzi saslimst vairāk nekā 1000 cilvēku, un tā dēļ Latvijā mirst vairāk nekā 700 cilvēki gadā [4]. Novēloti atklāts kolorektālais vēzis ir vairāk nekā pusei pacientu, jo skrīningu patlaban veic tikai 6-7 % no aptuveni 800 000 cilvēku, kas pakļauti riskam saslimt ar kolorektālo jeb zarnu vēzi. Svarīgi atcerēties, ka, veicot laicīgu diagnostiku kolorektālā vēža gadījumā, ar skrīninga palīdzību atklājot pirmsvēža stāvokļus vai šo ļaundabīgo audzēju agrīnā stadijā, slimība ir vieglāk ārstējama un augstāki ir pilnīgas izveseļošanās rādītāji. [] Latvijā tiek organizēta profilaktiska skrīninga programma, kas ļauj atklāt zarnu vēzi sākuma stadijā. Skrīninga izmeklējumu iesaka veikt visiem iedzīvotājiem, kas sasnieguši 50 gadu vecumu. Šī programma ļauj noteikt pirmsvēža stāvokļus un nepieļaut vēža attīstīšanos. Galvenā metode, ko iesaka izmantot skrīningam, ir slēpto asiņu testi fēcēs katru gadu, sasniedzot 50 gadu vecumu. Slēpto asiņu testi Ar slēpto asiņu testa palīdzību nosaka slēpto asiņu piejaukumu izkārnījumos. Testa pozitīvais rezultāts visbiežāk norāda uz labdabīga rakstura zarnu gļotādas bojājumu, bet var liecināt arī par zarnu vēzi. Skrīninga programmās tiek izmantots tests, ko katrs indivīds var veikt mājas apstākļos. Svarīga ir pareiza sagatavošanās testa izpildei un testa izpildes noteikumu ievērošana. Kur var veikt slēpto asiņu testu? Dodieties pie sava ģimenes ārsta, lai noskaidrotu iespējas veikt bezmaksas skrīningtestu slēptajām asinīm fēcēs. Ģimenes ārsts sniegs informāciju par testu, kuru var saņemt bez maksas, un tāpat izskaidros instrukciju, kā tests jāveic, kādus pārtikas produktus nedrīkst lietot uzturā testa veikšanas laikā. Trīs dienas pirms parauga savākšanas, kā arī visā paraugu vākšanas laikā svarīgi:
Tests tiek veikts mājas apstākļos, savācot materiālu no trim sekojošām vēdera izejām. Pēc aizpildīšanas testa iesaiņojums jāaizver. Testa iesaiņojumu nedrīkst uzglabāt tiešā saules gaismā un siltumā. Visus trīs testa iesaiņojumus jāievieto aploksnē un jāatdod ārstam vai arī jānosūta viņam pa pastu, ja tāda ir vienošanās. Testus ārstam vajadzētu nogādāt iespējami ātrāk pēc to aizpildīšanas, rezultātus nepieciešams nolasīt ne vēlāk kā 7-10 dienas pēc materiāla iegūšanas. Pozitīvs testa rezultāts (konstatēts asins piejaukums fēcēs) vēl nenozīmē, ka ir vēzis, tomēr pilnībā arī neizslēdz šādu iespēju. Ja testa rezultāts būs pozitīvs, ģimenes ārsts vai speciālists, kas testu nozīmēja, par to paziņos un nozīmēs turpmāku izmeklējumu veikšanu. Kaut viena pozitīva testa rezultāta gadījumā nepieciešama papildu izmeklēšana ar citu metodi (parasti tā ir kolonoskopija). Vairāk informācijas Veselības ministrijas informatīvajā materiālā "Kā pasargāt sevi no kolorektālā jeb zarnu vēža". Materiāla izstrādē konsultēja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais onkoloģijas speciālists, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Onkoloģijas katedras docents, Dr.med. Jānis Eglītis. [1] Latvijas veselības aprūpes 2014. gada Statistikas gadagrāmata, Slimību profilakses un kontroles centrs, Rīga, 2015. [2] Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Krūts slimību centrs, interneta resurss: http://www.krutsvezis.lv/lv/articles/view/profilakse, skatīts 2012. gada 18. oktobrī. [3] - [7] Latvijas veselības aprūpes 2014. gada Statistikas gadagrāmata, Slimību profilakses un kontroles centrs, Rīga, 2015. [4] Kā pasargāt sevi no kolorektālā jeb zarnu vēža // Veselības ministrija, Rīga, 2012.